Grāmatnīca Jumava



Biedrības SUSTENTO vadītāja Gunta Anča par Martina Pistoriusa un Meganas Loidas Deivisas grāmatu „Neredzamais zēns”

Nav svarīgi – Dienvidāfrikā, Latvijā vai kādā citā valstī – pasaulē vēl aizvien ir cilvēki, kas institūcijās  ieslodzīti tikai tāpēc, ka viņi nespēj runāt, nespēj izteikt savas jūtas un emocijas, nespēj pateikt, ka arī viņi ir šajā sabiedrībā un grib dzīvot.
Tieši tāds ir arī Martins. Viņa veiksmes stāsts par brīnumaino izlaušanos no sava nekustīgā ķermeņa pierāda apkārtējiem, savai ģimenei un, pirmkārt, pašam sev, ka dzīve ir iespējama.
Nespējīgs pats kustēties un runāt, Martins gadiem ilgi ir ieslodzīts un izolēts. Viņš vēro dzīvi no malas, ieklausās apkārtējos cilvēkos un bieži dzird un pamana lietas, ka citiem palikušas apslēptas.
Martinam ir izdevies sevi pierādīt. Vai tā ir veiksme, sagadīšanās, vai vienkārši brīnums? Grāmata nesniedz atbildi uz šo jautājumu. Tomēr tā pavisam skaidri parāda, ka laimes sajūta vismazāk ir atkarīga no cilvēka fiziskā stāvokļa.
Cik gan bieži ikdienas skrējienā mums šķiet, ka nav vairs spēka, ka netiekam galā ar saviem darbiem un dzīvei vairs nav jēgas. Tieši tad ir jālasa šī grāmata!  Jālasa, lai saprastu: “ja kāds necer kaut ko sasniegt vai arī neviens negaida, ka šis kāds reiz kaut ko sasniegs, tad tas arī nekad nenotiks”.
 
Grāmata „Neredzamais zēns” mums māca cerēt un gaidīt – un tikai tad labās lietas ar mums notiks.